Skolas kavēšana vai izvairīšanās no tās apmeklēšanas ir bijusi aktuāla visos laikos. Protams, sevišķi aktuāla šī problēma ir tā dēvēto ielu bērnu vidū, bet bieži vien to var novērot arī ārēji labvēlīgās ģimenēs, norāda psihiatre Jūlija Voroncova.

“Protams, ka tam var būt daudz iemeslu, bet šoreiz atsevišķi gribētos parunāt par vienu no tiem – bērnu depresiju. Šo slimību vēl joprojām daudzi cilvēki uzskata par pieaugušo slimību. Taču ir pierādīts, ka depresīvie stāvokļi var būt bērniem arī agrīnā vecumā. Psihologi atzīmē, ka pirmais depresīvais stāvoklis bērnam rodas vecumā no sešiem līdz 18 mēnešiem, kad viņš pārdzīvo separāciju (emocionāla atdalīšanās) no mātes,” tā uzsver speciāliste.

Bērnu depresiju ir grūti atpazīt, jo šī depresija ir “maskēta” un atipiska. Pedagogiem un vecākiem jāzina, ka bērniem depresīvie stāvokļi gandrīz vienmēr norit ar sūdzībām par veselības stāvokli. Biežāk viņi sūdzēsies par sirdsklauvēm, galvas reiboņiem, sliktu dūšu, visdažādākā rakstura sāpēm, kopā ar vispārēju nogurumu (“kājas sāp, smagas, nevaru paiet”).

Nereti ar tādam sāpēm bērns nonāk pie pediatra vai ķirurga. Depresijas izpausmes dažādos vecumos ir atšķirīgas. No septiņu gadu vecuma par depresijas nozīmīgiem faktoriem vai par “pēdējo pilienu” kļūst problēmas saistītas ar skolu (klases maiņa, pedagoga maiņa, atpalikšana no klasesbiedriem, pedagoga skarbā izturēšanās). Sākumskolā depresīvie stāvokļi var izpausties koncentrēšanās grūtībās, nenoturīgā uzmanībā, problēmās ar atmiņu, kā rezultātā rodas nesekmība, iespējama arī skolu neiroze un galu galā skolas neapmeklēšana.

Parasti no bērniem līdz 12-13 gadu vecumam tu reti sagaidīsi sūdzības par “skumjām” vai “grūtsirdību”. Biežāk bērns tev teiks, ka viņam ir “garlaicīgi”, “nekas neizraisa interesi”, “gribas raudāt”. Bērns nav spējīgs izprast, kas īsti ar viņu notiek, nav spējīgs aprakstīt savu stāvokli un bieži no viņa var dzirdēt tādas atbildes: “negribu”, “nevaru”.

Sākumskolā depresīvie stāvokļi var izpausties koncentrēšanās grūtībās, nenoturīgā uzmanībā, problēmās ar atmiņu, kā rezultātā rodas nesekmība, iespējama arī skolu neiroze un galu galā skolas neapmeklēšana.
Jūlija Voroncova

Skolas dezadaptācija parasti pieaug pakāpeniski un izpaužas ar grūtībām iegaumēt un izprast jauno materiālu. Bērni arvien vairāk laika tērē mājas uzdevumiem, iemācīto mājās nav spējīgi atcerēties nākamajā dienā, nevar risināt pat vienkāršus uzdevumus, kļūst raudulīgi, jūtas bezpalīdzīgi, jo visas pūles ir bezjēdzīgas, un “vienalga būs divnieks”. Rezultātā zūd interese pret mācībām, bērni kļūst izklaidīgi, sāk aizmirst mājās burtnīcas, sūdzas par atmiņas traucējumiem, situāciju ieskicē psihiatre.

Cieš arī bērna pašvērtējums: bērns uzskata, ka skolotāja viņu necieš, jo viņš ir “stulbs”, klases biedri smejas par viņu, arī vecāki citus bērnus ģimenē mīl vairāk. Protams, ka depresīvas simptomātikas intensitāte tieši ir saistīta ar situāciju ģimenē un bērna fizisko stāvokli.

Kam ir jāpievērš uzmanība:

• ja bērns sāk izaicinoši uzvesties stundās, staigā pa klasi, runā rupjības, ir nevaldāms, agresīvs;
• sekmīgs skolnieks, ar apmierinošu uzvedību, bet pie palielinātas slodzes, mainās acu priekšā – kļūst nomākts, apātisks, bez interesēm par apkārt notiekošo;
• pie ārējas labklājības ir emocionālas problēmas – bērns baidās atbildēt pie tāfeles, runā klusā balsī, ir raudulīgs, nedrošs, savrups, baidās no pedagogiem, parādās sliktas atzīmes, tāpēc arī bieži atsākās iet uz skolu.

Pareizs un nozīmīgs atbalsts bērniem ar depresīviem stāvokļiem ir traucējumu agrīna kvalifikācija un diagnostika. Tātad, ja tavam bērnam ir radušās problēmas ar mācībām un viņš atsakās apmeklēt skolu, ir vērts pievērst uzmanību bērna emocionālam stāvoklim un meklēt palīdzību pie skolas psihologa, kurš, iespējams, rekomendēs ārsta konsultāciju.

www.delfi.lv/calis