title image

Valoda cilvēkam ir dota tādēļ, lai viņš mūžu nodzīvotu kā cilvēks
– Kāpēc šo metodi sauc par jēdzieniski emocionālo?
– Kad mēs runājam, mēs izsakām ne tikai domas, bet arī jūtas. Un arī katra domai
vienmēr ir kāds emocionāls tonis – vai nu to izsakām ar intonāciju, vai ar dažādiem
neverbāliem līdzekļiem – mīmiku, žestiem, tembru…
– Ar ko šī metode atšķiras no tradicionālajām?
– Tam, ko mēs darām, nav analoga. Pirmkārt pašu valodu mēs uztveram atšķirīgi no
citām metodēm. Tradicionālā metode pēta valodas sistēmu un uz šī pamata cenšas salikt
veselumu, uzbūvēt valodu no elementiem. Taču valodu nebūvē, tā dzimst, rodas. Turklāt
tradicionāli runāto valodu aizstāj ar rakstīto, respektīvi, tas, kas skan svešvalodas
stundās, ir atskaņota rakstītā valoda. Turklāt skolēns ir spiests runāt nevis kā dzīvē, bet
iemācītā tekstā. Atrautība no dzīves, valodas atsvešinātība no cilvēka, bezgalīga
iekalšana, vingrinājumi, mājas darbi, uzpūsti eksāmeni, kuros sekmība vienmēr
paaugstinās, bet zināšanas nevairojas – tāda, lūk, ir tradicionālā pieeja.
– Vieniem labāk attīstīta ir redzes atmiņa, citi labāk iegaumē dzirdēto. Vai,
mācoties valodas, ir iespējams ņemt vērā šīs īpatnības?
– Tas ir kārtējais mīts. Lai kāda cilvēkam būtu atmiņa, viņš pats to kompensē.
Pirmatnējās ciltis uztvēra informāciju ar dzirdi. Un kāda šiem ļaudīm bija atmiņa? Vai
viņiem vajadzēja tūkstošiem gadu klusējot gaidīt, kamēr izgudros rakstību, lai atcerētos?
Vispār ir daudz dažnedažādu mītu par mācīšanos. Mācīties vārdus pēc saraksta, astoņas
reizes atkārtot… Taču tas viss ir bezjēdzīgi, jo īstenībā vārdi nepastāv atsevišķi, bet gan
izteicienos. Un nav vajadzīgas nekādas īpašās spējas, lai apgūtu svešu valodu. Tas arī ir
mīts. Spējas ir vajadzīgas, lai valodu – kā svešu, tā dzimto – izmantotu daiļradē.
No žurnāla Study In

“Mēs dodam personībai brīvību”
– Ir tādas valodas, piemēram, ķīniešu, kuras eiropiešiem grūti apgūt. Un ir
dažādas spējas – vieniem valodas padodas vieglāk, citiem – grūtāk.
Nav grūtu valodu. Un nav valodu spēju. Spējas ir vajadzīgas tad, kad valoda jāizmanto
mākslas pasaulē: ir oratora, rakstnieka, aktiera un citas spējas, taču, lai runātu kādā
valodā, ir jāpiedzimst par cilvēku. Būtība nav valodas īpatnībās, bet vispārpieņemtajā
mācību metodikā. Problēma ir nevis apgūt jaunu valodu, bet izlauzties cauri
tradicionālajai metodikai.
– Vai šo metodi ir iespējams klasificēt? Tā ir intensīva vai komunikatīva?
– Ne viena, ne otra. Tā ir jēdzieniski emocionāla pieeja. To var izmantot gan tad, kad
vajag ātri, bet var arī stiept garumā. Galvenais princips saistāms ar pieeju cilvēkam – ar
sapratni, ka strādājam nevis ar skolēnu, bet ar personību.
– Kā to saprast?
– Valoda ir saskarsmes līdzeklis. Taču saskarsme nenotiek pašas saskarsmes dēļ, bet
tāpēc, lai tiktu galā ar noteiktām dzīves situācijām. Un tas ir kaut kas pavisam cits. Lai
cilvēks pārvaldītu citu valodu, viņam jājūtas kā personībai, kam ir izvēles iespējas. Mēs
dodam personībai brīvību. Šajā sistēmā mēs nevis mācām valodu, bet dodam iespēju
izpaust savu “es” ar svešas valodas palīdzību.
– Vai varat izskaidrot ar kādu piemēru, ko nozīmē apgūt valodu, izpaužot savu “es”?
– Ņemsim teikumu “Galds stāv”. Kā to mācās ar tradicionālo metodiku? Pasniedzējs
stāsta, kā tulkot vārdu “galds” un vārdu “stāvēt”. Pēc tam tiek konstruēta frāze. “Vai
galds stāv?”, “Galds nestāv.”, “Vai galds stāvēs?” – lūk, varianti, ko var izdarīt ar šo
teikumu. Svešvalodas stundās skolēni izmanto nozīmes, kuras ietvertas jebkurā
skaidrojošajā vārdnīcā. Tajās rakstīts, ka galds ir priekšmets ar četrām kājām, kas var
būt izgatavots no koka vai plastmasas, ka var būt gan ēdamgalds, gan ķirurģiskais galds
utt. Taču es apgalvoju, ka cilvēki nekad nerunā ar nozīmēm.
– Kā tad viņi runā?
– Viņi runā tikai ar jēdzieniem. Jo frāzei “Galds stāv” katrā kontekstā būs cita nozīme, un
tam pievērš uzmanību jēdzieniski emocionālā metode. Piemēram, ir situācija – galds ir
salūzis. Pie jums mājās atnāk galdnieks, lai to salabotu. Kad viņš visu ir paveicis, viņš,
pakustinot galdu, saka: “Galds stāv.” Ko šie vārdi nozīmē?
– Nu, saimniek, maksā par darbu!
– Pareizi, bet jēgu viņš izteica pavisam citiem vārdiem. Tulkot katru vārdu nez vai ir liela
nozīme. Tāda izteikuma sapratni, kurā ir jauni vārdi, nosaka jēga. Mēs saviem
studentiempiedāvājam izteicienus nevis nozīmju, bet gan jēgas līmenī. Mēs atsevišķi
neskaidrojam, kas ir la, est vai table franču valodas frāzē “La table est la” (Galds stāv).
Mūsu mācību grāmatā epizodes un notikumi vienlaikus doti divās valodās kā to
dalībnieku replikas. Mēs uzdodam spēles noteikumus, un students kļūst par personu, kas
tajā darbojas. Viņš nav skolēns. Visi mūsu klausītāji saņem izdomātus vārdus un
izdomātas profesijas.
No žurnāla “Элитное образование”